518. Manas mātes Bībele

1. Dārga Grāmata ir man, sena, ilgi lietota, Un es atceros tās dienas bērnībā, Daudzreiz māte lasīja, mani klēpī auklējot, Un vēl atmiņā ir viņas maigā balss. Tā ir svēta, tā ir dārga – Senā Grāmata, ko mīlot devis Dievs. Šauro ceļu staigājot, tā kļūst arvien tuvāka, Un tā aizvedīs uz mājām godībā. 2. Jēzus mīlestības vēsts, kā Viņš bērnus svētīja, Kā Viņš cieta, mira krustā Golgātā, Kā Viņš rūpējās par mums, māte teica – manis dēļ, Un man acīs klusi nāca asaras. Tā ir svēta, tā ir dārga – Senā Grāmata, ko mīlot devis Dievs. Šauro ceļu staigājot, tā kļūst arvien tuvāka, Un tā aizvedīs uz mājām godībā. 3. Nu ir pagājis šis laiks, bet vēl kavējos pie tā, Mīļā Grāmata ik dienu pavada. Dieva gribu meklēju tā, kā māte teica man, Sirdī dziļi lieku Viņa likumus. Tā ir svēta, tā ir dārga – Senā Grāmata, ko mīlot devis Dievs. Šauro ceļu staigājot, tā kļūst arvien tuvāka, Un tā aizvedīs uz mājām godībā.