441. Viena balss tevim runāja sirdī

1. Viena balss tevim runāja sirdī Un lūdza, lai tu atgriezies. Gara balss bija tā. Vai tu dzirdi? Tā sauca, lai reiz labojies. Balss tevi lūdzas, tik ļoti lūdzas, Pestītāja roka klauvē tev pie sirds. Balss tevi lūdzas, un ļoti laipna Ir tā roka, kas klauvē tev pie sirds. 2. Klausies, draugs, kas vēl tumsībā mīti, To balsi, kas klusiņām sauc! Dari galu reiz bailēm un šaubām, Un visam, kas prātu tev jauc! Balss tevi lūdzas, tik ļoti lūdzas, Pestītāja roka klauvē tev pie sirds. Balss tevi lūdzas, un ļoti laipna Ir tā roka, kas klauvē tev pie sirds. 3. Bet šī balss paliks drīz(i) vien klusu, Ja tu viņai neklausīsi, Un, kad apbēdināta tā klusēs, Tad mūžam tu viens paliksi. Balss tevi lūdzas, tik ļoti lūdzas, Pestītāja roka klauvē tev pie sirds. Balss tevi lūdzas, un ļoti laipna Ir tā roka, kas klauvē tev pie sirds.