422. Es avotu zinu

1. Es avotu zinu, kas klusībā plūst Un svētību pasaulei dod, Tas slacina sirdis kā zemi, kas žūst, Ik slāpstošo atspirdzinot. Ak, dvēsele, steidzies un dzer, Tas tvīkstošai dvēselei der, Šis ūdens nemūžam neizžūst, Priekš tevis arī tas plūst! 2. Un kur vien šī avota ūdeņi plūst, Sirds priekā tur gavilēt sāk, No raizēm un sāpēm tā svabada kļūst, Tai bagātas svētības nāk. Ak, dvēsele, steidzies un dzer, Tas tvīkstošai dvēselei der, Šis ūdens nemūžam neizžūst, Priekš tevis arī tas plūst! 3. Šis dzīvības avots, kas šodien vēl plūst, Ir Jēzus, tavs Pestītājs, pats. Kas nododas Viņam, tas dziedināts kļūst, Pie Viņa, ak, dvēsele, nāc! Ak, dvēsele, steidzies un dzer, Tas tvīkstošai dvēselei der, Šis ūdens nemūžam neizžūst, Priekš tevis arī tas plūst!