398. Kad klusā vietā nākam lūgšanās

1. Kad klusā vietā nākam lūgšanās, Ar Debesīm tad sarunāties varam. Pats Kungs to dzird un noliecas pie mums, Tad katra dzīves nasta viegla kļūst. 2. Un lūgšanām tik brīnumains ir spēks, Sāk skanēt sen jau apklusušās stīgas. Tur viss tik tīrs un gaismu domās nes, Kaut reizēm dzīve rūgta, skarba man. 3. Šai klusā vietā Debesis mūs dzird. Dievs priecājas par katru Savu bērnu. Viņš pazīst mūs, ikviena vārdu zin’, Šīm sarunām nav laika robežu.