311. Kā briedis brēc pēc ūdeņa

1. Kā briedis brēc pēc ūdeņa, Kad slāpes viņu māc, Tā mana dvēs’le brēc, ak, Dievs, Pēc Tevis tiecas prāts! Kā briedis brēc pēc ūdeņa, Kad slāpes viņu māc, Tā mana dvēs’le ilgās brēc, Pie Dieva tiecas prāts. 2. Pēc Tevis manai dvēs’lei slāpst, Ak, mīlestības Dievs, Lai Tavā vaigā gaišajā Reiz varu skatīties! Kā briedis brēc pēc ūdeņa, Kad slāpes viņu māc, Tā mana dvēs’le ilgās brēc, Pie Dieva tiecas prāts. 3. Tās dienas man šai pasaulē Ir vis(u)mīļākās, Kad Dievs ir manā tuvumā Un sirds tam svētījas. Kā briedis brēc pēc ūdeņa, Kad slāpes viņu māc, Tā mana dvēs’le ilgās brēc, Pie Dieva tiecas prāts. 4. Ko, mana dvēs’le, bēdājies? Tik Dievam uzticies! Viņš dod tev dzīvo ūdeni; To dzer un pateicies! Kā briedis brēc pēc ūdeņa, Kad slāpes viņu māc, Tā mana dvēs’le ilgās brēc, Pie Dieva tiecas prāts.