164. Vienkāršais krusts

1. Tur uz kalna stāv vienkāršs Un nicināts krusts, Tas ar kaunu un apsmieklu krauts, Bet es mīlēju to, Jo tur Pestītājs mans Tiek par upuri manis dēļ kauts. Cik tas vienkāršais krusts man ir dārgs, Un arvien(u) tas dārgāks man būs; Pie šī krusta es pieglaudīšos, Līdz par kroni tas godībā kļūs! 2. Ak, tas vienkāršais krusts, Kuru pasaule smej, Tas ir brīnums arvienu vēl man; Pie tā Golgātā tiek Nokauts nevainīgs Jērs, Kuram godībā vieta bij’ gan. Cik tas vienkāršais krusts man ir dārgs, Un arvien(u) tas dārgāks man būs; Pie šī krusta es pieglaudīšos, Līdz par kroni tas godībā kļūs! 3. Un šim krustam arvien Gribu uzticīgs būt, Kaut ar’ pasaule mani sāk smiet; Jo ar to man tik vien Ceļu iespējams veikt, Kas uz mājām tur godībā iet. Cik tas vienkāršais krusts man ir dārgs, Un arvien(u) tas dārgāks man būs; Pie šī krusta es pieglaudīšos, Līdz par kroni tas godībā kļūs!