159. Pie Pestītāja krusta

1. Pie Pestītāja krusta Es priecīgs pieķeros, Tā svētā ēnā atspirgstos, Kad esmu piekusis. Tur mana sirds no jauna gūst Sev mieru brīnišķu, Kad bēdas daudzreiz uzmācas Un mani gurdina. 2. Ak, droša, svēta vieta, Kā stipra klints ir tā, Kur mīlestībā lielais Dievs Ar mani satiekas! Kā sentēvs Jēkabs sapņoja Par Debess kāpnēm reiz, Tā Kristus krusts man parāda, Kā nokļūt mūžībā. 3. Šis krusts ir tas, kur Jēzus Par mani nomira, Lai grēku nasta mokoša Man tiktu noņemta. Viņš Savas rokas caururbtās Pār katru izstiepj vēl, Tās vien(u)mēr ir gatavas Glābt to, kas pazudis. 4. Tur krusta klusā ēnā Pie Jēzus palikšu; Es citas gaismas negribu, Kungs, mana gaisma Tu! Lai zūd man visa pasaule Un viss, ko tā var dot, Pie krusta mana dvēsele Var visu iemantot.