150. Krusts laistās kalna galā

1. Krusts laistās kalna galā Un tālu starus met, Uz brīnišķīgo kalnu Mazs ērkšķu celiņš ved. Šis celiņš šaurs, un tomēr Tik daudzi staigā to Un starojošo krustu Kā laimi uzlūko. 2. Vai arī tavas ilgas Šie gaismas stari sauc, Vai arī tavas gaitas Uz krusta kalnu trauc? Vai ērkšķi tevi baida? Viens galvā nesa tos! Tie mūžībā arvienu Vēl gaismu izstaros. 3. Ne ilgi vairs šie stari No krusta kalna līs, Un laimīgs tas, kas ceļu Jau turpu atradis. Es atradu šo kalnu, Sirds ticībā man dzied, Ka ceļš uz Debess mājām Šim kalnam pāri iet.