140. Es zinu divas rokas

1. Es zinu divas rokas, kas mani pasargā, Tās bija naglām durtas pie krusta Golgātā. Šīs rokas mani vada un vienu neatstāj, Man līksmi sirdī rada, kad ērkšķi ceļu klāj. 2. Man mīļākas šīs rokas par visu pasaulē; Tās dziedē grēka rētas, lej mieru dvēselē. Kaut spētu mūžam mīlēt šīs rokas caurdurtās Un Jēzus pēdās staigāt, līdz mājas aizsniegtas. 3. Kungs, Tavu roku rētās lai svētīta man sirds, Ka dzīves ērkšķu tekās pār mani gaisma mirdz. Sniedz roku, kad es grimstu, Un pacel, drosmi dod; Kad dzīves troksnī gurstu, sirds Tevī spēku rod.