119. Tur, Bētlemē, silītē

1. Tur, Bētlemē, silītē Pestītājs dus Uz salmiem un siena Kā bērniņš tik kluss, No stariem Tam zvaigznītes Vainagu pin Un, mirdzot un spulgojot, Vārdu jau min. 2. Lūk, atveras Debesis, Eņģeļiem prieks, Tie lido uz zemi Tik balti kā sniegs. Mirdz zeltā tiem kokles, Un dziesmu tie dzied, Kas pasaulei pāri Kā prieka vēsts iet. 3. Nāk gani, pie silītes Ceļos tie krīt, Un brīnums ir avīm, Kas kūtiņā mīt. Un dievišķais Bērns Visiem uzsmaida kluss. Viņš pasaulē nācis, Lai mīlētu mūs. 4. Kā toreiz no Debesīm, Pestītāj, nāc Un svētī mūs visus, Un vadi mūs pats! Pie Sevis uz Debesīm Aizved reiz mūs, Kur kopā ar Tevi Mums labi, Kungs, būs!